Atbilde uz Iļjas Boļšakova rakstu

Atbilde uz rakstu:

Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt*

"Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem,
kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu
dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā".
(Mateja 18:6)

Atceros, cik daudz resursu tika izmantots, lai notvertu Imantas pedofilu.

Pareizāk sakot, cik liela bija ažiotāža un sabiedrības uzmanība pret šo gadījumu.

Riebums un nicinājums pret personu, kas uzbrūk bērniem, bija vispārējs. Nesen parādījās ziņa par tiesas procesu Vācijā, kur tika sodīti vecāki, kas pārdeva seksuālai izmantošanai savu bērnu.

Tātad par pedofīliju tiek aktīvi ziņots, ja vien cilvēki par to uzzina, un liecina taču arī vecāki, kaimiņi. To noslēpt ir ļoti grūti.

Gan viņiem, gan izmantotājiem tika piespriests cietumsods. Pasaulē cīnās ar pedofiliem.

Labs novērojums. Cietumsods apturēja konkrēto pedofilu. Kā tas ietekmēja pārējos, kuri to dara slepeni, piespiezdami upurus klusēt. Vai pornogrāfija un erotiska rakstura preses izdevumi, filmas un fotogrāfijas tiek kaut kā ierobežotas, lai samazinātu cilvēku nekārtīgas seksuālās tieksmes?

Tomēr pastāv organizācija, kur pedofilu skandāliem ir permanents raksturs: katoļu baznīca.

Katoliskā Baznīca (Organizācija, kuras nosakums, tāpat kā Apvienoto Nāciju Organizācija, saskaņā ar latviešu gramatikas principiem, rakstāma ar lielajiem sākumburtiem neatkarīgi no tā, cik liels rakstītājam ir naids pret to. Šī ir vislielākā un visilgāk pastāvējusī organizācija pasaules vēsturē. Tajā kalpo gandrīs 500 tūkstoši priesteru, kas, protams, ne visi ir svēti. Gadās arī “melnās avis”. Tomēr necienīgo priesteru proporcija nebūt nav tik liela, kā to mēdz pasniegt. Par to tālāk sīkāk.

Neviens par tiem īpaši nebrīnās un nešausminās, it kā nekas tamlīdzīgs nenotiktu.

Izņemot, protams, nemitīgos skandālus, kuri ik pa laikam pāršalc pasauli, atkārtoti atgādinot arī 50-70 gadus senus notikumus un pasniedzot to kā “kārtējo incidentu”.

Lūk, 2002. gadā vietējais katoļu priesteris rakstīja par pedofilu skandāliem, lūk, katoļu avīzē publicē itāliešu sociologa rakstu par pedofilu skandāliem 2010. gadā.

Lūk, tātad Baznīca par to runā, turklāt skaļi un atklāti! Rūpīgi izlasiet šo rakstu, tajā viss ir labi izskaidorts.

Pagāja laiks, ir jauni skandāli. Nesen portālos parādījās ziņas par kārtējo pedofilijas sistēmu Pensilvānijas štata katoliskajā baznīcā, kas pastāvēja un tika piesegta desmitgadēm.

Tātad ‘jaunie skandāli’, kā jau minēju, ir to pašu veco notikumu atgremojums.

Palasām, pašausmināmies sociālajos tīklos un turpinām gaidīt pāvestu ciemos.

Pie tam, kā Paula Kļaviņa rakstā ir minēts, ASV bīskapi atvainojās, jau 70. gados tika ieviestas arī izmaiņas priesteru sagatavošanā, kā rezultātā kopš 20. gadsimta 90. gadiem šādu gadījumu skaits būtiski samazinājās. Pāvests Īrijā atkal atvainojās par Baznīcas kalpotāju nodarījumiem, un tā nav pirmā reize; turklāt ir atvainojušies arī iepriekšējie pāvesti.

Austrālijas katoļu skolā tika uzstādīta neveikla statuja ar katoļu garīdznieku, kas dod bērnam maizi, bet tā izskatās daudz divdomīgāka un daudzu cilvēku acīs kļuvusi par modernā katolicisma simbolu.

Statujā skaidri redzama maize, ko tur rokā priesteris, lai pabarotu trūkumcietēju. Katrs to redz pēc savas samaitātības pakāpes.

Katoļu baznīca ir universāla baznīca. Pāvests, kuru gaida Latvijā, nav tikai Latvijas katoļu pāvests, bet visas katoļu baznīcas pāvests.

Un ne tikai – viņš ir visas kristīgās Baznīcas pāvests. Neviena citā pāvesta nav, izņemot emeritēto Benediktu XVI. Viņš ir pāvests ikvienam kristītajam, jo katrs, kas ir kristīts, pieder Baznīcai.

Ziņas par kārtējo izmeklēšanu nāk no ASV, bet pāvests spiests atvainoties pedofilu priesteru upuriem arī Īrijā.

Tas tiesa, arī Īrijā notikuši pārkāpumi, jo tur, lai cik tas dīvaini neliktos, arī dzīvo un Baznīcā kalpo cilvēki.

Katoļu baznīcas pārstāvji savās acīs ir morālas autoritātes.

Ne tikai savās – pie Baznīcas pārstāvjiem regulāri pēc padoma vēršas laicīgās varas pārstāvji. Gan pie pāvesta uz vizītēm dodas lielo un mazo valstu vadītāji, globālo korporāciju vadītāji un milzīgas masas ticīgo, gan arī pie mūsu bīskapiem un arhibīskapa pastāvīgi iet gan žurnālisti, gan politiķi utt.

Varbūt viņi var pastāstīt sabiedrībai, kas nav pariezi ar pasaules katolicismu. Jo, ja tādas lietas notiek briesmīgajā, izvirtušajā, amorālajā pasaulē, tas ir viens, bet, ja tas notiek svētajā, katoliskajā, apustuliskajā baznīcā, tas ir pavisam kaut kas cits.

Katolicisms ir vispārējs jeb universāls. Tas ir gan tā spožums, gan posts, jo ikviens drīkst sevi saukt par katoli, bet nav iespējams tik smalki izsijāt, kurš kurā brīdī ir cienīgs sevi par tādu saukt.

Izvirtusī pasaule neuzskata sevi par morālo autoritāti, bet baznīca ar saviem pedofilu priesteriem uzskata gan.

Morālā autoritāte ir Baznīcas Maģistērijam jeb mācībai. Lai ar to iepazītos, varat atvērt Katoliskās Baznīcas Katehismu. Ja varat tajā atrast kaut niecīgu atbalstu pedofīlijai vai citiem noziegumiem, tad būsiet ģeniāls cilvēks.

Dīvaini liekas katoļu baznīcas vadības centieni iemācīt tautu, kā pareizi un tikumiski dzīvot. Ko jūs gribat darīt ar pasauli, ja jūs nevarat savus priesterus, kas nodarbojas ar kristietību no rīta līdz vakaram, iemācīt nedarīt pāri bērniem.

Baznīcas mācība tiešām māca dzīvot tikumiski. Priesteru absolūtais vairākums nedara pāri bērniem. Atsevišķie izņēmumi ir gan kauna traips Baznīcai, tomēr tas nekādi nemaina to, ko Baznīca māca.

Ja baznīcas kungi neko nevar izdarīt ar savu raksturu un naidu pret citiem cilvēkiem, tad ko vispār viņu reliģiskā organizācija cilvēkiem var piedāvāt?

Baznīcā ir ļoti daudz tikumisku, pat svētu priesteru. Naids pret Baznīcu ir šī raksta autoram Iļjam, kurš tendenciozi veido tekstu, lai apmelotu un diskreditētu Baznīcu. Reliģiskā organizācija Romas Katoliskā Baznīca var cilvēkiem piedāvāt nenovērtējamus ticības dārgumus, kas palīdz cilvēkiem visā pasaulē dzīvot morāliski pareizi un dod garīgo stiprinājumu, lai turētos pie labā, saglabātu ģimenes, neiekristu dažādos kārdinājumos.

Tomēr "genderisms" priesteru acīs ir daudz briesmīgāks par priesteru pedofiliju. Ja mūsu vietējam bīskapam ir laiks pastāstīt par "genderisma" briesmām, varbūt būs laiks pastāstīt par pedofilu skandāliem, nosodīt tos un paskaidrot, kāpēc tie ir tik raksturīgi pasaules "tikumības citadelei".

Ir jau runāts gana daudz. Tikai jāpameklē.

Viljams Lobdels, pazīstams amerikāņu žurnālists, kas pētī reliģiskas tēmas, tajā skaitā pedofilu skandālus katoliskajā baznīcā, raksta: "Man, reportieriem, nav izdevies atrast nevienu bīskapu, kurš vērstos pret sistēmu un aizsargātu bērnus, kas atrodas viņu aprūpē." [1] To viņš teica par amerikāņu bīskapiem.

Slikti meklēja. Jo amerikāņu bīskapi, kā jau minēts šeit minētajā dr. Kļaviņa rakstā, atvainojās par kalpotāju nodarījumiem, turklāt jau sen priesteru sagatavošanā ieviestās izmaiņas bija reāli pasākumi ‚pret sistēmu‘.

Pāvests šos noziegumus ir nosodījis un nožēlojis. Vai tā nožēla parādījās tādēļ, ka pārāk liela rezonanse? Ja avīzes nekliedz, vai tad upuru balsis Vatikānā dzird? Vai tas pasargās jaunus upurus? Vai kāds tic, ka pāvests nezināja, kādi viņam ir priesteri un bīskapi? Vieni izdara noziegumus, otri gadiem ilgi tos slēpj. Vai kāds tic, ka priesteri pedofili ir atsevišķi nedaudzi gadījumi, izņēmumi, melnās avis? Vai arī tas ir vesels noziedznieku tīklojums, kurā notiek apmaiņa ar informāciju, upuriem, kuru izdarības piesedz vadība?

Sk. iepriekš minētos argumentus, atbildes uz apsūdzībām.

Baznīcas pārstāvis 2009. gadā atzinis, ka pēdējo 50 gadu laikā no 1,5 līdz 5 procentiem katolisko priesteru bija iesaistīti seksuālos noziegumos pret bērniem. [2] Lobdels raksta: "Ziņojumā, ko ASV katoļu bīskapi sagatavoja 2004. gada februārī, tika ziņots, ka, sākot no 1950. gada, 4392 priesteru – 4% no visiem klēriķiem – paveda netiklībā ne mazāk par desmit tūkstoš nepilngadīgo.

Runa bija par apsūdzībām. Notiesājošu spriedumu jeb apstiprinātu gadījumu bija daudz, daudz mazāk. Jāatgādina arī, ka ASV par seksuālu uzmākšanos var kvalificēt pieskārienu rokai virs elkoņa, pat vienkāršu komplimentu. Šeit arī var salīdzināt skaitļus – kopā ASV katoļticīgo šobrīd ir apmēram 70 miljoni. Apmēram 100 tūkstoši kalpotāju, 37 tūkstoši priesteru.

Ņemot vērā, ka šo ziņojumu radīja paši bīskapi, bet daudzi upuri nepaziņoja par sevi, var teikt, ka šie milzīgi skaitļi pilnībā neatspoguļo skandāla apmērus." [3]

Bieži vien apsūdzības tā arī izsīka, jo trūka pierādījumu. Turklāt jāņem vērā, ka bieži vien apsūdzības bija juridiski centieni izspiest naudu no Baznīcas, un šad tad tas arī izdevās, kaut arī pamata tam nebija, jo apsūdzētie priesteri un bīskapi ir daudz neaizsargātāki mūsdienu sekulārajā pasaulē. Baznīcas vara patiesībā nav tik liela, kā to šeit mālē.

Man pedofilu skandāli katoļu baznīcā atgādina skandālus ar ieslodzīto spīdzināšanu Krievijas cietumos un kolonijās. Jautājums par tiem aktualizējies sakarā ar to, ka jūlija vidū tika publiskots video, kurā notiek ieslodzītā spīdzināšana. Spīdzinātāji (tiesībsargājošo iestāžu darbinieki) tika arestēti, bet gaismā nāca daudz dažādas informācijas par to, ka cilvēku spīdzināšana, mocīšana un pazemošana ieslodzījuma vietās ir regulāra un plaši izplatīta parādība. Tas, kas ir redzams, ir tikai neliela aisberga daļa. Cietumi ir slēgta sistēma, un katoļu baznīca ir slēgta sistēma, cilvēku spīdzināšana ir noziegums, un bērnu seksuāla izmantošana ir noziegums.

Meli! Baznīca nav slēgta sistēma. Baznīcā var ieiet ikviens, tā ir pilnībā integrēta sabiedrībā.

Abos gadījumos ar tiem cīnās, vismaz tad, kad notiek publiski skandāli, bet, ja skandāla nav, tad klusē, vaino upurus un dara visu pārējo, lai mundieris vai sutana paliktu tīri. "Daudzi priesteru seksuālas vardarbības upuri atdzinās, ka visbriesmīgākais viņiem bija ne priesteru noziegumi, bet baznīcas nodevība." [4] Man liekas, ja kaut ko neredz un nezina cilvēki, to redz un zina Dievs. Bet, lai būtu tāda pārliecība, jābūt vismaz ticības graudam.

Ja liekas, tad var sasisties. Te atkal parādās autora samaitātības pakāpe.

Problēmas ir nevis ļaunajā pasaulē, bet gan pašā baznīcas organizācijā, kurā notiek un desmitgadēm tiek slēpti noziegumi. "Vai ir iespējams transformēt baznīcu, kuras ticīgie instinktīvi nostājas priesteru varmāku pusē, bet ne izvaroto bērnu pusē?" [5] Varbūt baznīcai nepieciešams ievest speciālos inkvizitorus? Atrast godīgos priesterus vai ateistus, dot tiem pilnvaras rīkoties, kā kādreiz rīkojas inkvizīcija. Daudzi katoļi un protestanti stāsta, ka inkvizīcija patiesībā nebija tik briesmīga, kā tiek pieņemts domāt, ka upuru skaits nebija liels un upuru spīdzināšana bija normāla parādība tiem laikiem. Turklāt inkvizitori paši nevienu nenogalināja, bet atdeva inkvizīcijas izmeklēšanas upurus valsts, laicīgajai varai, kas šīs personas arī nodedzināja par laicīgu likumu pārkāpšanu. Jo valsts likumi toreiz aizliedza ticēt citādāk. Tagad ir līdzīga situācija: laicīgie likumi aizliedz seksuāli izmantot bērnus, tas ir noziegums, un inkvizitori, noskaidrojot lietas apstākļus un redzot pamatus kriminālai vajāšanai, tos varētu nodot laicīgajai varai. Līdz šim "tikai divi procenti no tiem priesteriem, kas pavedināja bērnus netiklībā, tika sodīti ar brīvības atņemšanu" [6]. Konkrēta rīcība parādītu baznīcas nostāju un vēlmi iznīcināt šo apkaunojošu parādību baznīcā. Iespējams, baznīca pazaudēs noteiktu priesteru skaitu, bet labāk nekādu priesteri nekā priesteri pedofilu. Ārpus baznīcas tas ir labi saprotams, bet baznīcas iekšpusē ne ļoti.

Šo safantazēto atkāpi no tēmas nekomentēšu.

Kāpēc katoļu baznīcas klēriķiem tik raksturīgi seksuālie noziegumi pret bērniem? Skaidras atbildes nav. Manuprāt, var runāt vismaz par trīs faktoriem.

Nav raksturīgi. Skatieties skaitļu – cik ir priesteru attiecīgajā laika posmā un valstī un cik noziegumu.

Vispirms, cilvēki, kuriem ir šīs noslieces, saredz katoliskajā baznīcā vietu, kur var atrast sev līdzīgus cilvēkus, kur ir piekļuve bērniem, tajā skaitā no nelabvēlīgas sociālas vides. Saprot, ka katoļu baznīca ir sistēma, kurā upuri klusē, kurā daudz ko var noslēpt. Ka attieksme pret priesteriem pedofiliem vienmēr bijusi toleranta, ka baznīcas vadība vienmēr ir slēpusi un piesegusi šos noziegumus. Pēc Otrā pasaules kara katoliskā baznīca bija sava veida pedofilu paradīze. Gribas cerēt, kaut kas mainīsies.

Pēc Otrā pasaules kara galvenā problēma bija tā, ka katastrofāli trūka priesteru, bet pieprasījums pēc viņiem bija milzīgs, tāpēc  tiek tika paātrinātā tempā gatavoti, un bija palielināts procents nepietiekami sagatavotu un pat necienīgu priesteru. Vēlāk jau tas tika labots, kā jau minēju.

Vispār sabiedrībā pedofīlijas upuru ir ļoti daudz. Ja god. Kļaviņš min 7%, tad Baznīca šajā ziņā ir 0,14% (100 tūkstoši no 70 miljoniem). Pat, ja reālo gadījumu skaits būtu trīskāršs, tie būtu ne vairāk kā 0,5%.

Otrkārt, celibāta jautājums. Vai pedofilija ir saistīta ar celibātu?

Nav saistīta. Pedofīlija normālās ģimenēs ir daudzkārt biežāk sastopama nekā Baznīcā.

Celibāts ir brīvprātīgi pieņemts lēmums nestāties seksuālās attiecībās ar citiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma. Katoliskā baznīca uzskata, ka pareizas seksuālas attiecības ir iespējamas tikai ģimenē starp vīru un sievu. Priesteri nav precēti, viņiem nav vīra vai sievas, tādēļ viņiem vajag atturēties. Atturēšanās un pats celibāts nenozīmē, ka brīnumainā veidā priesteri kļūst aseksuāli.

Atturēties nākas bieži vien arī precētiem cilvēkiem un arī neprecētiem būtu jāatturas pat, ja viņi nedzīvo celibātā. Baznīca māca šķīstību, jo nekārtīgas seksuālās dziņas parasti izbojā ģimenes dzīvi, rada daudz sāpju bērniem, dzīvesbiedriem utml. Priesteri nekļūst aseksuāli, viņi var mīlēt, bet viņu apņemšanās nestāties seksuālās attiecībās ir viņu pašu apņemšanās, ko var arī mainīt, un tāpēc daži priesteri atsakās no pilna laika kalpošanas, lai pievērstos ģimenes dzīvei.

Seksuālās vēlmes un tieksmes, kā arī orientācija paliek. Vieniem priesteriem izdodas atturēties, citiem ne. Daži priesteri pamet kalpošanu, apprecas. Citi apmierina savas seksuālas vajadzības citos veidos. Vēl citi kļūst par noziedzniekiem. Katoļi noliedz, ka celibāts noved līdz pedofilijai. Un, patiešām, šeit tieša sakara nav. Piemēram, seksuālajiem maniakiem pedofiliem visbiežāk ir ģimene, bērni un regulāra seksuālā dzīve laulībā. Problēma ir cita. Celibāts nav brīvprātīgs. Tas nāk kopā ar aicinājumu būt par priesteri katoliskajā baznīcā.

Austrumu kristīgajās baznīcās ir citādāk, tur lielākā daļa klēriķu ir precēti vīrieši, bet mazākā daļa mūki, kas tad patiešām izvēlas brīvprātīgu atturēšanos no seksuālām attiecībām. Katoļu klēriķiem tādas izvēles nav, sanāk, ka atturēšanās tiem nav brīvprātīga. Un šī vispārējā atturēšanās noved līdz lielai iekšējai spriedzei.

Aicinājums un cilvēka atbilde ir divi atšķirīgi faktori. Piemēram, mums visiem ir aicinājums uz svētumu, bet ne visi mēs to īstenojam. Tikai tad, ja cilvēks ir gatavs atsaukties aicinājumam un veltīt savu dzīvi pilna laika kalpošanai, kas ir celibāta pamatprincips, viņš tiek ordinēts par priesteri. Tas ir ļoti efektīvs princips, kas ļauj cita starpā ļoti efektīvi izmantot draudzes ziedojumus, jo no tiem nav jāuztur priestera ģimene. Līdz ar to ziedojumi tiek izmantoti pašas draudzes vajadzībām un misijām.

Treškārt. Baznīca ir pazīstama ar to, ka liela uzmanība tiek pievērsta jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti: kontracepcija, aborti, cīņas ar LGBT un "genderismu" Latvijā ir četri galvenie dienaskārtības punkti.

Ja jūs palasītos katoļu presi, paklausītos katoļu radio, paklausītos regulāri sprediķus baznīcās, tad pārliecinātos, ka šie atkal ir meli.

Bet ir vēl iekšējā auditorija: priesteru uzmanības lokā ir daudzi jautājumi, saistīti ar dzimumdzīvi. Viņiem vajag klausīties grēksūdzes, kurās sanāk daudz ko dzirdēt par dzimumattiecībām, kontracepciju, laulības pārkāpumiem, pusaudžu masturbāciju un dažādām seksuālām praksēm, kuras katoliskā baznīca uzskata par grēcīgām un morāli nepareizām. Lai priesteriem un ticīgajiem būtu labāk saprotams, kas ir atļauts un kas ir aizliegts, var izmantot morālteoloģijas grāmatu "Dieva baušļu izklāsts" [7]. Lūk, daži citāti [8] no šīs grāmatas, kurā, pēc kardināla Pujata vārdiem, "uz daudziem jautājumiem var atrast atbildes" un tā "var lieti noderēt katram nopietnam lasītājam" (3. lpp.). Piemēram, "tīši gribēta pollūcija ir nāvīgs grēks" (299. lpp.); "ar miesaskāres baudu saistīts dzimumorgānu uzbudinājums ir morāla nekārtība" (306. lpp.); "sievietēm ir pienākums saturēt saņemto sēklu" (318. lpp.); "nepilnīga sodomija ir tad, kad vīriešu dzimumloceklis ieiet sievietes anālajā atverē" (319. lpp.); "laulības akta vietai jābūt apslēptai" (322. lpp.); "ja divi ar pieskārienu izsauc viens otram pollūciju, tad katrs izdara trīs grēkus" (299. lpp.); "par pollūciju sauc: vīriešiem – sēklas izšļākšanos, sievietēm – dziedzeru izdalījumus, kas padara maksti valgu" (298. lpp.). Tie ir tikai daži citāti par vienu konkrēto bausli, bet katoļiem vajag sūdzēt grēkus, priesterim klausīties un skaidrot, kas ir grēks un kas nav. Ņemot vērā seksualitātes un reliģijas spēku un to, ka priesteris atrodas pa vidu, tas rada, manuprāt, lielu iekšējo spriedzi. Atturēšanās un koncentrēšanās uz dažādām tēmām, kuras ir saistītas ar dzimumdzīvi, nav tas labākais kokteilis.

Labs vārdiņš, „manuprāt“. Atkal jāsaka, ka katrs uztver pēc savas samaitātības pakāpes.

Skaidrs, ka ir dažādi pretargumenti. Piemēram: tā ir baznīcas ienaidnieku sazvērestība; upuri grib naudu un paši ir vainīgi; tas bija sen un neskaitās, mūsdienās katoļu baznīcā nekas tāds nenotiek; ir atsevišķi garīdznieki un baznīca kopumā, neskatoties uz atsevišķiem gadījumiem, baznīca kopumā un baznīcas mācība ir bez vainas.

Ja būtu godīga saruna par šo, un tiktu ņemti vērā mani pretargumenti, es esmu pārliecināts, šāds raksta tonis izrādītos pārmērīgi nosodošs.

Mums vairākkārtīgi stāstīts par to, ka baznīca ir slimo un grēcinieku kuģis. Slimo un grēcinieku kuģis, kur jūrnieki ir pārliecināti, ka tie ir svēti un veseli un tiem ir tiesības mācīt pārējo pasauli. Bet liekas, ka šajā slimo un grēcinieku kuģī vajadzētu vairāk kārtības un reakcijas.

Neviens nesaka ka „jūrnieki“ būtu svēti un veseli. Svēta ir Baznīca kopumā tādēļ, ka to dibināja Dievs. Pareiza ir Baznīcas mācība. Pirms  nosodi, atrodi kādu tās nepilnību.

Ikvienā citā valstī vai organizācijā, kurai būtu līdzīgas problēmas un pārkāpumi kā katoliskajai baznīcai, sen jau būtu pieņemtas seksuālas vardarbības izskaušanas programmas, rīcības plāni utt.

Tieši tā tas arī Baznīcā tika izdarīts, bet to šādi rējēji negrib ne dzirdēt.

Īrijas ministru prezidents aicināja pāvestu no vārdiem pāriet pie darbiem. Un, patiešām, runāts un nožēlots ir daudz, bet darīts maz. Ir situācijas, kad ar nožēlu un lūgšanām nepietiek. Izmantotajiem upuriem lūgšanas nelīdzēja. Gribas ticēt – katoļu baznīca Latvijā patiešām bija un ir tīra no priesteru seksuālajiem noziegumiem pret bērniem. Un ka būs tīra visā pasaulē. Jo secinājumi no skandāliem var būt dažādi. Piemēram, noziedznieki iemācīsies labāk slēpt savas darbības.

Es nepieminu teoloģiskas problēmas. Kad notiek briesmīgas lietas, ir ļoti maz iespējas saprast, kur bija Dievs, kā Viņš to pieļauj.

Ja ieklausās Baznīcas mācībā, tad to ir iespējams saprast. Atbildes ir sniegtas, tikai jāmācās tās atrast un saklausīt.

Arī to, kāpēc Dievs pieļāva, ka Viņa "kalpi" izvaro bērnus, citi Viņa "kalpi" piesedz šos izvarotājus. Runājot par katoļu pedofilu priesteriem, pieminam baznīcu, ticību, reliģiju, priesterus, bīskapus un pāvestu. Bet vai tam visam ir kāds sakars ar Dievu? Man liekas – nekāds.

Kopumā šīs apsūdzības ir klaja reliģiskā naida izpausme. Domājiet loģiski, rīkojieties taisnīgi, tiecieties paši uz labu, un dzīve kļūs daudz labāka.